Vēl pirms dažiem gadiem uzņēmumu radītās emisijas daudzi uztvēra galvenokārt kā vides vai reputācijas jautājumu. Šodien tās arvien skaidrāk kļūst par biznesa attīstības jautājumu. Emisijas ietekmē uzņēmuma konkurētspēju, attiecības ar sadarbības partneriem, dalību iepirkumos, piekļuvi finansējumam un spēju plānot nākotnes investīcijas. Citiem vārdiem, emisijas kļūst par sava veida “zaļo valūtu”, kas parāda, cik gatavs uzņēmums ir nākotnes ekonomikai.
Siltumnīcefekta gāzu jeb SEG emisijas ir uzņēmuma darbības rezultātā radītās gāzes, kas veicina klimata pārmaiņas. Tās parasti izsaka oglekļa dioksīda ekvivalenta tonnās jeb CO₂e, lai dažādu ietekmi varētu salīdzināt vienotā mērvienībā. Uzņēmumu emisijas iedala vairākos tvērumos. 1. tvērums aptver tiešās emisijas, piemēram, uzņēmuma transportā patērēto degvielu. 2. tvērums saistīts ar iegādāto enerģiju, savukārt 3. tvērums ietver plašāku netiešo ietekmi, piemēram, iepirkumus, pakalpojumus, komandējumus, darbinieku mobilitāti un procesus piegādes ķēdē.
Tieši 3. tvērums bieži ir sarežģītākais, jo tas prasa skatīties tālāk par sava uzņēmuma biroju, autoparku vai elektrības rēķinu. Vairumā uzņēmumu liela daļa klimata ietekmes rodas nevis tiešajā darbībā, bet gan sadarbības tīklā, produkta iepakojuma ražošanā un pārstrādājamībā, loģistikā, izejvielās, pakalpojumos un atkritumu apsaimniekošanā. Tāpēc emisiju samazināšana sākas ar izpratni par to, kur uzņēmuma darbībā rodas lielākā ietekme.
Uzņēmumiem par emisijām jādomā arī tāpēc, ka pieprasījums pēc šādiem datiem pieaug no vairākām pusēm vienlaikus. Lielie uzņēmumi arvien biežāk prasa informāciju par piegādātāju ilgtspējas praksi un oglekļa pēdu. Publiskajos un privātajos iepirkumos pakāpeniski nostiprinās prasības, kas saistītas ar vides kritērijiem. Arī patērētāji kļūst uzmanīgāki pret to, kā tiek ražotas, iepakotas un piegādātas preces. Pat ja uzņēmums šobrīd nav tieši pakļauts plašām ilgtspējas ziņošanas prasībām, tas nenozīmē, ka šie jautājumi to neskar netieši. Emisiju uzskaite ir vadības instruments. Ja uzņēmums zina savus emisiju avotus, tas var pieņemt gudrākus lēmumus: kā izvēlēties piegādātājus, kā samazināt resursu patēriņu, kā plānot transportu, kā pārskatīt iepakojumu un kā veidot atbildīgākus aprites risinājumus.
Svarīgs faktors ir arī finansējuma pieejamība. Bankas un citas finanšu institūcijas arvien vairāk vērtē uzņēmumu ilgtspējas riskus, tostarp klimata riskus un spēju tos pārvaldīt. Praksē tas nozīmē, ka uzņēmuma attieksme pret energoefektivitāti, resursu izmantošanu, emisijām un vides prasību ievērošanu var ietekmēt sarunas par finansējumu. Ne vienmēr tas būs izšķirošais kritērijs, taču tas kļūst par daļu no kopējā uzņēmuma riska profila.
Latvijā uzņēmumiem jau ir pieejami dažādi finanšu instrumenti un atbalsta virzieni ilgtspējīgiem ieguldījumiem, piemēram, energoefektivitātes uzlabošanai, atjaunojamās enerģijas risinājumiem, aprites ekonomikas projektiem, zema oglekļa tehnoloģijām un ilgtspējīgākam transportam. Šie ieguldījumi jāvērtē ne tikai kā vides pasākumi, bet arī kā uzņēmuma ilgtermiņa efektivitātes un noturības stiprināšana. Zemāks resursu patēriņš, pārskatāmāki procesi un skaidrāka risku vadība var tieši ietekmēt uzņēmuma izmaksas un spēju attīstīties. Viens no praktiskiem virzieniem, kur uzņēmumi var mazināt savu ietekmi, ir iepakojuma un atkritumu apsaimniekošana. Ja iepakojums ir pārmērīgs, grūti pārstrādājams vai neatbilst aprites ekonomikas principiem, tas rada papildu ietekmi gan uzņēmumam, gan sistēmai kopumā.
Atbildīga iepakojuma apsaimniekošana nav jāskata tikai caur juridiskās atbilstības prizmu. Tā ir iespēja samazināt kopējo radīto emisiju apjomu, jo materiāli, kas tiek savākti, šķiroti, nodoti pārstrādei vai reģenerācijai, nenonāk atkritumu plūsmā kā zaudēts resurss. Ja iepakojums tiek pārstrādāts, samazinās vajadzība pēc pirmreizējām izejvielām un ja preču un materiālu aprite tiek organizēta atbildīgi, uzņēmums mazina savu ietekmi visā vērtību ķēdē.
Šī pieeja nav attiecināma tikai uz iepakojumu. Līdzīgi principi darbojas arī citās ražotāju atbildības sistēmu jomās, piemēram, elektrotehnikas, tekstilizstrādājumu un videi kaitīgu preču apsaimniekošanā. Arī šajos gadījumos būtiska ir ne tikai normatīvo prasību izpilde, bet arī spēja mazināt resursu zudumu, veicināt materiālu atgriešanu apritē un samazināt negatīvo ietekmi uz vidi. Tas uzņēmumiem ļauj uz savu darbību paskatīties plašāk: ne tikai uz to, kā prece tiek ražota un pārdota, bet arī uz to, kas ar to notiek pēc lietošanas beigām.
Šajā kontekstā sadarbība ar ražotāju atbildības sistēmām, var būt praktisks rīks emisiju un resursu patēriņa samazināšanai. Ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumi kā “Latvijas Zaļais punkts” palīdz uzņēmumiem nodrošināt iepakojuma apsaimniekošanu atbilstoši normatīvajam regulējumam, vienlaikus veicinot materiālu atgriešanu apritē. Šāda sadarbība var palīdzēt uzņēmumam labāk saprast, kādi iepakojuma risinājumi ir piemērotāki pārstrādei, kā mazināt lieku materiālu izmantošanu un kā strukturēt savus procesus ilgtspējīgāk. Plašākā nozīmē tā palīdz uzņēmumiem veidot atbildīgāku pieeju arī citām produktu un materiālu kategorijām, kas nonāk ražotāju atbildības sistēmu redzeslokā.
“Latvijas Zaļā punkta” pieredze rāda, ka emisiju uzskaite un samazināšana ir nepārtraukts process. Uzņēmumiem, kas savlaicīgi sāk strādāt ar emisiju un resursu pārvaldību, ir lielākas iespējas pielāgoties regulējuma, tirgus un finansētāju prasībām. Savukārt tiem, kas šo jautājumu atliek, nākotnē var nākties reaģēt straujāk un ar lielākām izmaksām. Tirgus tendences liecina, ka uzņēmuma spēja samazināt emisijas arvien vairāk ietekmēs tā vietu tirgū. Tā būs svarīga publiskajos iepirkumos, sadarbībā ar starptautiskiem partneriem, klientu izvēlē un finansējuma piesaistē. Uzņēmumi, kas emisijas uztvers tikai kā formālu pienākumu, palaidīs garām būtiskāko: emisiju dati palīdz pieņemt labākus biznesa lēmumus.
