Eiropa ir visstraujāk sasilstošais kontinents pasaulē. Kopš 20. gadsimta deviņdesmito gadu vidus temperatūra šeit pieaugusi vidēji par aptuveni 0,56 °C desmitgadē jeb vairāk nekā divas reizes straujāk nekā pasaulē kopumā. 2024. gads bija siltākais Eiropā kopš meteoroloģisko novērojumu sākuma. Aptuveni 45% dienu bija ievērojami siltākas par klimatisko normu, bet 2024. gadā Eiropa piedzīvoja arī plašākos plūdus kopš 2013. gada.* Plūdu, sausuma, karstuma viļņu un mežu ugunsgrēku radītie ekonomiskie zaudējumi Eiropā 2023. gadā pārsniedza 45 miljardus eiro.** Līdz ar to sabiedrībā pieaug arī satraukums par nākotni, ko mēdz dēvēt par ekotrauksmi. “Latvijas Zaļais punkts” kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes Psiholoģijas laboratoriju skaidro, kas ir ekotrauksme un kā iedzīvotāju, uzņēmumu un institūciju rīcība var palīdzēt mazināt bezspēcības sajūtu.
Kas ir ekotrauksme?
Ekotrauksme ir salīdzinoši jauns jēdziens, ar ko raksturo ilgstošas un dziļas bažas par planētas stāvokli un nākotni. Tā var izpausties kā bezcerības un bezspēcības sajūta, bailes no dabas katastrofām, skumjas par sugu izzušanu un ainavu pārmaiņām, dusmas par šķietamu nespēju ietekmēt notiekošo, kā arī vainas vai kauna izjūta par sava dzīvesveida izvēlēm. Ekotrauksme nav atsevišķa medicīniska diagnoze. Tā var būt emocionāla reakcija uz reāliem draudiem, tomēr kļūst problemātiska, ja satraukums ir ilgstošs, traucē koncentrēties, gulēt, strādāt vai pieņemt ikdienas lēmumus. Klimata pārmaiņas cilvēku psihisko veselību var ietekmēt gan tieši, piemēram, pēc plūdiem, ugunsgrēkiem un citām katastrofām, gan netieši – veicinot nedrošības, zaudējuma un neparedzamas nākotnes izjūtu.
Eiropas Komisijas 2025. gada Eirobarometra aptaujā 85% ES iedzīvotāju klimata pārmaiņas atzina par nopietnu pasaules problēmu. Savukārt 53% norādīja, ka par to mazināšanu atbildīgi ir arī uzņēmumi un rūpniecība. Tas parāda, ka sabiedrība risinājumus sagaida ne tikai no iedzīvotājiem, bet arī no uzņēmumiem un institūcijām.*** RSU Psiholoģijas laboratorijas Testu un aptauju reģistrā ir iekļauta latviešu valodā adaptēta Hogas eko-trauksmes skala. Tā aptver četras izpausmju grupas: emocionālos simptomus, atkārtotas un grūti pārtraucamas domas, uzvedības izmaiņas un klimata pārmaiņu personīgās ietekmes izjūtu.
“Ekotrauksmi nevajadzētu automātiski uztvert kā psihiskās veselības traucējumu – satraukums var būt reakcija uz reāliem vides apdraudējumiem. Būtiski ir tas, vai cilvēks spēj ar šīm emocijām sadzīvot, kontrolēt savu satraukumu un pārvērst jēgpilnā rīcībā, vai arī satraukums traucē darbā, ģimenes dzīvē un ikdienas funkcionēšanā un cilvēks nepārtraukti domā tikai par dabai nodarīto kaitējumu. Mazināt trauksmi palīdz iespēja savas izjūtas nosaukt un izprast, pārrunāt tās ar citiem, ierobežot pārmērīgu negatīvas informācijas patēriņu un izvēlēties konkrētas darbības, kas rada izjūtu, ka varam dabas un sabiedrības norisēs līdzdarboties un tās ietekmēt,” skaidro Gunta Freimane, RSU Psiholoģijas laboratorijas zinātniskā asistente, Mg.psych. (psiholoģijas maģistre).
Kā neļaut ekotrauksmei kļūt par draudu emocionālajai veselībai?
Ekotrauksmi nav iespējams mazināt, noliedzot klimata pārmaiņas vai ignorējot tās. Efektīvāka ir pieeja, kas palīdz atzīt savas emocijas un izstrādāt ikdienas ieradumus, lai atgūtu izjūtu, ka spējam kaut ko ietekmēt, piemēram, spējam mazināt globālo sasilšanu, dabas piesārņojumu un taml. RSU psiholoģijas laboratorijas zinātniskā asistente Gunta Freimane iesaka cilvēkiem ar ekotrauksmes simptomiem sākt ar šiem pieciem soļiem:
Atpazīt un nosaukt savas izjūtas. Bailes, dusmas, skumjas un vilšanās klimata pārmaiņu kontekstā nav nekas neparasts. Emociju apzināšanās, nosaukšana un pieņemšana palīdz tās pārvaldīt labāk nekā mēģinājumi emocijas apspiest vai ignorēt.
Līdzsvarot informācijas patēriņu. Būt informētam nenozīmē nepārtraukti sekot ziņām par katastrofām, sugu izmiršanu un piesārņojumu ar mikroplastmasu. Var izvēlēties uzticamus informācijas avotus un ierobežot šādu ziņu lasīšanai atvēlēto laiku, izvairoties no bezgalīgas negatīvās informācijas plūsmas.
Koncentrēties uz paveicamo. Izvēlēties dažas reālas darbības, kas atbilst mūsu konkrētajām iespējām un vērtībām, nevis mēģināt vienpersoniski “uzņemties atbildību par klimata izmaiņām uz Zemes”. Tā var būt pārtikas atkritumu samazināšana, enerģijas taupīšana, ilgāk lietojamu preču izvēle, pārvietošanās paradumu maiņa vai atkritumu šķirošana.
Rīkoties kopā ar citiem. Kolektīva iesaiste, tai skaitā – brīvprātīgais darbs, mazina izolētības un bezspēcības izjūtu. Tā var būt dalība vietējās iniciatīvās, kopienas projektos, vides organizācijās vai sarunās par kopā īstenojamām pārmaiņām darbavietā, apkaimē un pašvaldībā. Pētījumos un psihologu praksē jēgpilna kopīga rīcība tiek saistīta ar lielāku rīcībspēju, labāku psihisko veselību un cerības izjūtu.
Saglabāt saikni ar dabu, ikdienā rūpējoties par savu fizisko un emocionālo veselību. Fiziskas aktivitātes, normāls miega ilgums, laiks dabā un attiecības ar citiem cilvēkiem palīdz uzturēt emocionālo noturību. Rūpes par sevi nav atkāpšanās no problēmas apzināšanās, bet priekšnoteikums ilgstošai un pārdomātai iesaistei tās risināšanā.
Ja satraukums regulāri traucē miegam, darbam, mācībām vai attiecībām, rada panikas izjūtu vai ilgstošu bezcerību, nepieciešams vērsties pie psihologa, psihoterapeita, psihiatra vai cita psihiskās veselības speciālista. Iespējams, par pirmo padomdevēju speciālista izvēlei var kļūt ģimenes ārsts vai kāds cits cilvēks, kuram uzticaties.
Atbildība nevar palikt tikai uz iedzīvotāju pleciem
Preču ražošana, iepakošana un pārstrāde rada emisijas visā materiālu dzīves ciklā. Piemēram, lielākā daļa ES plastmasas emisiju rodas plastmasas ražošanā, bet daļa arī pēc tās lietošanas, īpaši atkritumus sadedzinot. Mazāk pērkot liekas preces, atkārtoti izmantojot preces un pareizi šķirojot iepakojumu, iespējams samazināt gan atkritumu daudzumu, gan vajadzību pēc jaunām izejvielām.
2024. gadā viens ES iedzīvotājs radīja vidēji 517 kilogramus sadzīves atkritumu, no kuriem tikai 48,1%**** tika pārstrādāti. ES mērķis ir līdz 2030. gadam sagatavot atkārtotai izmantošanai un pārstrādāt vismaz 60% sadzīves atkritumu, bet līdz 2035. gadam poligonos noglabāt ne vairāk kā 10% no kopējā atkritumu apjoma*****. Tomēr cilvēka iespējas rīkoties lielā mērā nosaka viņam pieejamā infrastruktūra. Ja šķirošanas konteineri un atkritumu nodošanas punkti nav ērti sasniedzami, ar aicinājumiem mainīt paradumus vien nepietiek. Pašvaldībām ir pienākums organizēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un noteikt tās kārtību savā teritorijā, taču konkrētais pakalpojuma modelis un infrastruktūras izvietojums var atšķirties.
Tādēļ politiķu un pašvaldību lēmumiem par šķirošanas infrastruktūru jābalstās datos par iedzīvotāju skaitu, apdzīvotību, atkritumu apjomu, pārvietošanās paradumiem un pakalpojuma faktisko pieejamību. Formāla prasības izpilde vēl nenozīmē, ka iedzīvotājiem ir radītas reālas un ērtas iespējas šķirot atkritumus. Pieejama infrastruktūra ne tikai palīdz sasniegt pārstrādes mērķus, bet arī stiprina cilvēku pārliecību, ka viņu rīcībai ir jēga un ka atbildība par klimata pārmaiņu mazināšanu tiek dalīta.
Uzņēmumi klimata ietekmi var mazināt visā produktu dzīves ciklā, pārskatot ražošanu un resursu patēriņu, samazinot nevajadzīgu iepakojumu, izvēloties pārstrādājamus materiālus un nodrošinot to atgriešanu apritē. Aprites ekonomika ļauj ilgāk izmantot jau iegūtos resursus un samazināt gan atkritumu daudzumu, gan vajadzību pēc jaunām izejvielām.
“Ekotrauksmes pieaugums parāda, ka klimata pārmaiņas sabiedrība uztver arvien personīgāk. Uzņēmumu uzdevums nav izmantot šīs bažas tikai komunikācijā, bet apliecināt savu atbildību ar izmērāmu rīcību. Mazāks resursu patēriņš, pārstrādājams iepakojums, materiālu atgriešana apritē un emisiju izvērtēšana visā aprites ciklā ir praktiski soļi, ar kuriem uzņēmumi var mazināt savu ietekmi uz klimatu,” norāda Laura Berga, “Latvijas Zaļā punkta” vides pārvaldības un kvalitātes vadītāja.
“Latvijas Zaļais punkts” palīdz uzņēmumiem organizēt izlietotā iepakojuma un citu produktu apsaimniekošanu, kā arī meklēt materiālu apritei piemērotākus risinājumus. Lai iedzīvotājiem uzskatāmi parādītu, kas notiek ar pareizi sašķirotu iepakojumu pēc nonākšanas atkritumu konteinerā, īstenota kampaņa “Neticamā atkritumu pārdzimšana”. Tās centrā ir ideja par atkritumu atdzimšanu: plastmasas pudele, metāla bundža vai stikla burka pēc sašķirošanas nepazūd, bet var atgriezties apritē kā jauns materiāls vai produkts. Kampaņas renesanses stilā veidotā vizuālā valoda atgādina, ka arī šķietami nevajadzīgām lietām var būt otra dzīve, ja tās nonāk pareizajā atkritumu konteinerā. Praktisku iesaisti šajā procesā iedzīvotāji var sākt, “Latvijas Zaļā punkta” digitālajā kartē atrodot sev tuvāko šķirošanas vai atkritumu nodošanas vietu.
**https://www.eea.europa.eu/en/topics/in-depth/extreme-weather-floods-droughts-and-heatwaves
*** https://europa.eu/eurobarometer/surveys/detail/3472
**** https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/w/ddn-20260330-1
