Latvijas tirgū katru gadu tiek novietoti 30 000 tonnu elektroiekārtu. Atpakaļ jāsavāc 65 %, kas ir visai daudz. Latvija šo uzdevumu izpilda, tomēr jāteic, ka tas izdodas ar zināmu piepūli. Nolietotās elektroierīces šķiro mazāk nekā puse iedzīvotāju – 44 %, kā rāda aptauja, ko “Latvijas Zaļais punkts” sadarbībā ar SKDS īstenoja pagājušā gada nogalē. Tas gan ir mazliet vairāk nekā pirms diviem gadiem, tomēr joprojām nepietiekami. Pie vainas nav tikai slinkums vai nezināšana – būtu ļoti nopietni jādomā par savākšanas jeb pieņemšanas infrastruktūru, it sevišķi Rīgā.
Padomju laika domāšana pret patērētāju kultūru
Prātojot par to, kas traucē nodot veco elektrotehniku – nezināšana, nevarēšana vai negribēšana, laikam atbilde ir – pa daļai no visām trim. Jāpatur prātā, ka daļa sabiedrības vēl pietiekami labi atceras laikus, kad nevarēja tā vienkārši ieiet veikalā un nopirkt, teiksim, mikseri. Vecākajai paaudzei joprojām piemīt šī “ja nu noderēs” domāšana, kas liedz atbrīvoties no nevajadzīgām lietām. Savukārt jaunieši drīzāk krīt otrā galējībā – nav nekā vienkāršāka, kā ieiet veikalā un kaut ko jaunāku nopirkt, jo viss ir pieejams, izvēle ir milzīga, un tas šķiet ērtāk nekā nopūlēties un nest saplīsušo fēnu uz remontdarbnīcu.
2024.gada vasarā veiktā “Latvijas Zaļā punkta aptauja” par elektrotehnikas iegādes paradumiem atklāj, ka 87 % Latvijas iedzīvotāju pēdējā gada laikā ir iegādājušies vismaz vienu elektropreci, galvenokārt – mazo sadzīves tehniku. Jaunas iekārtas pērk lielākoties tāpēc, ka vecās salūst, bet gandrīz puse aptaujāto kā iemeslu jaunas tehnikas iegādei norāda to, ka esošā ierīce ir novecojusi, un apmēram trešo daļu vairs neapmierina pieejamās tehnikas funkcijas. Tieši 18–29 gadu vecuma grupā ir vismazāk to, kuri salūzušo elektrotehniku cenšas remontēt.
Acīmredzot sabiedrības domāšana šobrīd ir kaut kur starp šīm divām galējībām – glabāt mūžīgi vai steigšus nomainīt, jo pagājušā gada modelis ir bezcerīgi novecojis.
Trūkst šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumu
Būsim godīgi – atbrīvoties no nevajadzīgā ledusskapja vai veļasmašīnas nav nekāds vieglais uzdevums. Liela problēma ir atbilstošas infrastruktūras trūkums, jo cilvēkam ar labiem nodomiem nereti ir grūti atrast piemērotu vietu, kur veco iekārtu nodot. Pie katras mājas elektronikas šķirošanas konteineru nenoliksi, bet nest printeri uz pārtikas veikalu ne katram ir pa spēkam. Rīgā dzīvo trešā daļa Latvijas iedzīvotāju, kuriem pieejami tikai trīs (!) šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumi. Salīdzinājumam – Ziemeļvidzemes reģionā, kur iedzīvotāju ir četrreiz mazāk, šādu laukumu ir 20. Ne visiem rīdziniekiem arī ir pieejama automašīna vai ir gana daudz spēka, lai līdz šķirošanas laukumam aizdabūtu kaut ko tik pamatīgu kā ledusskapis vai veļasmašīna.
Privātmājās tas ir vēl sarežģītāk nekā daudzdzīvokļu namos, kuru iemītnieki savu elektrotehniku nereti novieto pie sadzīves atkritumu konteinera un atstāj likteņa varā, un bieži vien jau pēc īsa brīža ir klāt darbīgi cilvēki, kuri izmestajā iekārtā atrod kaut ko sev noderīgu.
Skaidrs, ka daļai sabiedrībai ir arī vienkārši slinkums organizēt tehnikas izvešanu, un kas tad arī viņu dzīvē būtiski mainās, ja veco mikseri izmet parastajā miskastē? Acīmredzot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas tarifi nav pietiekami augsti, lai motivētu tomēr šķirot, bet es arī esmu pārliecināts, ka atbilstoša un pieejama infrastruktūra šo procesu būtiski veicinātu. Tā vietā tikai dzirdam politiķu solījumus, kaut arī šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumu izveidei dažādos Rīgas mikrorajonos vietas netrūkst. Te arī akmens pašu iedzīvotāju dārziņā – lietas notiktu ātrāk, ja pilsētas tēviem aktīvāk prasītu radīt šādas iespējas.
Tomēr iedzīvotājiem tiek piedāvātas arī dažādas iespējas, kuras noteikti ir vērts izmantot. Piemēram, Rīgā, Siguldā, Daugavpilī, Liepājā, Grobiņā, Saldū, Brocēnos, Mārupē, Ādažos un Salaspilī no 22. aprīļa līdz 30. maijam norisinās akcija “Laiks tikt vaļā no liekā”, kuras laikā var bez maksas nodot nolietotu elektrotehniku un piedalīties balvu izlozē. Šādas iniciatīvas padara šķirošanu pieejamāku un iedrošina ikvienu atbildīgāk rūpēties par vidi.
Skolās jāmāca strādāt ne tikai ar galvu, bet arī ar rokām
Kā veicināt atbildīgāku atkritumu neradīšanu, šķirošanu un nodošanu pārstrādei? Atbilde joprojām ir nemainīga – ar izglītošanu. Vides apsaimniekošanas mācībai skolā būtu jābūt pašsaprotamai dabaszinību apguves sastāvdaļai, kaut vai dažu stundu apmērā, kad pilnvērtīgi runāt par dabas ilgbūtību, resursu taupīšanu, atkritumu šķirošanu un to, kā atkritumus vispār neradīt. Teorija būtu jāsasaista ar praktiskām prasmēm: viens ir iekalt fizikas formulas, pavisam kas cits – likt praktiski eksperimentēt. Bērni un jaunieši ir atvērti aizraujošiem uzdevumiem. Piemēram, kāpēc gan neizgatavot pašiem savu atkritumu šķirošanas kasti vai neizveidot atkārtota patēriņa plānu? Kāpēc lieki darbināt sūkņus ar elektrību, ko ražo fosilie kurināmie, lai aplaistītu dārza augus? Uztaisām skolā miniatūru lietus ūdens savākšanas sistēmu!
Un skolā obligāti ir jābūt darbmācībai – ir jāiemācās pašiem kaut ko izjaukt, izskrūvēt, ieskrūvēt un salikt, nevis tikai nospiest pogu Play. “Eco Baltia vide” remontdarbnīcā “Lab!” regulāri nonāk elektroiekārtas, kurām jānomaina tikai viena skrūve. Šīm lietām ir paveicies – tās nonāk “Lab!” veikalā un var cerēt uz otro dzīvi atšķirībā no ierīcēm, kas krāj putekļus pieliekamajos un šķūnīšos. Kamēr šī situācija nemainīsies, Latvija nevarēs uzsist sev uz pleca un teikt, ka tiek galā ar elektrotehnikas atkritumiem, pat ja noteiktos savākšanas mērķus kaut kā izdosies izpildīt.
