Bilance: Latvijas Zaļais punkts par aktuālo dabas resursu nodokļa objektu uzskaitē

Atpakaļ
Dalīties
Pāriet uz galveno saturu

Atbildes sniedz LAURA BERGA, AS Latvijas Zaļais punkts direktora vietniece. Vides pārvaldības vadītāja

AS Latvijas Zaļais punkts ir apkopojis nodokļa maksātāju biežāk pieļautās kļūdas, aprēķinot dabas resursu nodokli par videi kaitīgām precēm. Atgādinām, ka saskaņā ar 15.12. 2005. Dabas resursu nodokļa likuma 1. pantā minēto definīciju videi kaitīgas preces ir preces, kuru ražošanai vai izplatīšanai noteikti ierobežojumi vai kuru atkritumu apsaimniekošanai tiek noteiktas īpašas prasības, ja tās savā aprites ciklā negatīvi ietekmē vai var ietekmēt vidi, cilvēka dzīvību vai veselību. Videi kaitīgās preces kā dabas resursu nodokļa objekti ir:

  • elektriskās un elektroniskās iekārtas,
  • smēreļļas,
  • elektriskie akumulatori un galvaniskie strāvas avoti,
  • visu veidu riepas,
  • eļļas filtri.

Elektrisko un elektronisko iekārtu kā dabas resursu nodokļa objektu svars bieži tiek uzskaitīts nepareizi.

Tā, piemēram, nodokļa maksātājam, uzskaitot elektrisko un elektronisko iekārtu, kurās ir ievietoti akumulatori vai galvaniskie elementi, vai galvaniskās baterijas, ir jāņem vērā Ministru kabineta 2007. gada 19. jūnija noteikumu Nr. 404 «Kārtība, kādā aprēķina un maksā dabas resursu nodokli, izsniedz dabas resursu lietošanas atļauju un auditē apsaimniekošanas sistēmas» 47. punkts, kurā noteikts:

Ja vairākas videi kaitīgas preces tiek realizētas komplektā vienā iepakojumā, nodokli aprēķina:

a) par visu komplekta kopējo svaru, izņemot šīm precēm pievienoto vai šajās precēs ievietoto bateriju un akumulatoru svaru, piemērojot komplektam tās preces nodokļa likmi, kuras funkciju nodrošināšanai ir nepieciešamas pārējās iepakojumā esošās preces;

b) atsevišķi par komplektā ietilpstošajām baterijām un akumulatoriem, piemērojot tiem attiecīgo nodokļa likmi par baterijām un akumulatoriem.

Nodokļa maksātāja kļūda šajā sakarā ir tā, ka vienā gadījumā nodokļa maksātājs savā uzskaitē neizdala akumulatorus, galvaniskos elementus un galvaniskās baterijas, tādā veidā neaprēķinot par tiem atsevišķu dabas resursu nodokli, kas pēc summas var izrādīties pat lielāks nekā pašai elektroniskajai iekārtai.

Citā gadījumā nodokļa maksātājs izdala un apsaimniekotājam iesniegtajās atskaitēs atsevišķi uzrāda gan elektriskās un elektroniskās iekārtas, gan akumulatorus un galvaniskos elementus un galvaniskās baterijas, bet elektrisko un elektronisko iekārtu svaru uzrāda kopā ar akumulatoru, galvanisko elementu un galvanisko bateriju svaru. Tādā veidā nodokļa maksātājs nepamatoti palielina dabas resursu nodokļa objekta svaru.

Diezgan bieži nodokļa maksātājiem neizdodas uzrādīt uzskaitīto elektrisko un elektronisko iekārtu svaru atbilstošās elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijās.

Nodokļa maksātājam svarīgi atcerēties, ka nepietiek ar to, ka par Latvijā realizēto preci ir noskaidrots, ka tā ir elektriskā vai elektroniskā iekārta, par kuru būs jāaprēķina dabas resursu nodoklis. Lai varētu piemērot atbilstošu dabas resursu nodokļa likmi vai apsaimniekotājam norādīt atbilstošu elektriskās iekārtas veidu, papildus jānoskaidro šīs iekārtas izmērs un funkcijas, ko tā veic.

Atgādinām, ka elektrisko iekārtu klasifikācija nodokļa objekta pareizai uzskaitei un nodokļa likmes piemērošanai ir norādīta Ministru kabineta 2007. gada 19. jūnija noteikumu Nr. 404 «Kārtība, kādā aprēķina un maksā dabas resursu nodokli, izsniedz dabas resursu lietošanas atļauju un auditē apsaimniekošanas sistēmas» 7. pielikumā un Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 «Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība» 1. pielikumā. Elektriskās un elektroniskās iekārtas ir iedalāmas 6 kategorijās:

  1. KATEGORIJA - Temperatūras maiņas iekārtas.
  2. KATEGORIJA - Ekrāni, monitori un iekārtas ar ekrānu, kura virsmas laukums ir lielāks par 100 cm2.
  3. KATEGORIJA - Spuldzes.
  4. KATEGORIJA - Liela izmēra iekārtas (vismaz viens ārējais izmērs pārsniedz 50 cm), tai skaitā mājsaimniecības preces, IT un telesakaru iekārtas, patērētāju iekārtas, gaismekļi, skaņas vai attēlus demonstrējošas iekārtas, mūzikas ierīces, elektriski un elektroniski instrumenti, rotaļlietas, izklaides un sporta aprīkojums, medicīnas ierīces, monitoringa un kontroles instrumenti, tirdzniecības automāti, ierīces elektriskās strāvas ražošanai un citas iekārtas (izņemot šā pielikuma 1., 2. un 3. kategorijā ietilpstošās iekārtas).
  5. KATEGORIJA - Maza izmēra iekārtas (neviens ārējais izmērs nepārsniedz 50 cm), tai skaitā mājsaimniecības preces, plaša patēriņa audiovizuālas iekārtas, gaismekļi, skaņas vai attēlus demonstrējošas iekārtas, mūzikas ierīces, elektriski un elektroniski instrumenti, rotaļlietas, izklaides un sporta aprīkojums, medicīnas ierīces, monitoringa un kontroles instrumenti, automātiskie sadalītāji, ierīces elektriskās strāvas ražošanai un citas iekārtas (izņemot šā pielikuma 1., 2., 3. un 6. kategorijā ietilpstošās iekārtas).
  6. KATEGORIJA - Mazas informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju iekārtas (neviens ārējais izmērs nepārsniedz 50 cm).

Tā, piemēram, spuldzēm pietiek noskaidrot tikai elektriskās un elektroniskās iekārtas veidu, bet 2., 4., 5. un 6. kategorijas iekārtām jānoskaidro preces izmērs.

Ērtāk noteikt elektriskās un elektroniskās iekārtas izmēru ir tad, ja piegādātājs savos piegādes dokumentos (parakstītos), norāda arī attiecīgās iekārtas izmēru vai arī attiecīgo kategoriju, kurā iekārta ir jānorāda.

Gadījumā, ja piegādātājs nesniedz šādas ziņas, uzņēmumam pašam ir jārūpējas par elektriskās un elektroniskās iekārtas izmēra noteikšanu. Iekārtu var mērīt pats uzņēmums. Viens no vieglākajiem veidiem ir mērīt iekārtas iepakojumu — ja iepakojuma kastes izmērs ir mazāks par 50 cm, ir liela varbūtība, ka arī iekārtas izmērs nepārsniegs 50 cm.

Ir viena kategorija, kurā izmērs ir mērāms nevis cm, bet gan cm2; un tās ir 2. kategorijas iekārtas: ekrāni, monitori un iekārtas ar ekrānu, kura virsmas laukums ir lielāks nekā 100 cm2.

Savukārt 1. kategorijas iekārtām jāzina preces specifikācijas. Piemēram, temperatūras maiņas iekārtas ir tādas iekārtas, kuru iekšējās shēmās izmanto citas vielas, nevis ūdeni. Tātad uzņēmumam pirms preces klasificēšanas kādā no kategorijām ir jānoskaidro, kādas vielas izmanto iekšējās shēmās. Piemēram, ja kondicionēšanas iekārtās iekšējās shēmās tiek izmantots ūdens, tās būtu jāuzrāda liela izmēra iekārtas vai maza izmēra iekārtas kategorijā. I Smēreļļu kā dabas resursu nodokļa objekta uzskaitē nodokļa maksātāji arī bieži kļūdās.

Atlasot no visām Latvijā pirmo reizi realizētajām precēm smēreļļas, nodokļa maksātāji dažreiz pārspīlē atskaitēs iekļaujamo preču sarakstu. Izanalizējot biežāk pieļautās kļūdas, konstatēts, ka pie smēreļļām kļūdaini tiek uzskaitītas preces un vielas, kas nav attiecināmas uz «smēreļļām» pēc to lietojuma vai būtības:

  • eļļošanas līdzekļi, ko lieto dažādās iekārtās un, kas izgaro vai sadeg;
  • smēres, kuras lieto kustīgo detaļu darbības nodrošināšanai, un kas sadalās vai izšķīst;
  • eļļošanas līdzekļi, ar ko ieeļļo metālapstrādes vielas;
  • antifrīzs;
  • renuklīns;
  • antikorīts;
  • lakbenzīns (vaitspirts);
  • solidols;
  • litols u.tml.

Vēršam uzmanību uz to, ka daļai šo preču vienotais preču nomenklatūras kods varētu būt līdzīgs smēreļļu kodam (sākas ar 27…), tomēr pati prece vai viela nav smēreļļa, kuru iespējams savākt un pārstrādāt pēc tās izlietošanas, un līdz ar to nav uzskaitāma kā dabas resursu nodokļa objekts.

Papildus informējam, ka smēreļļu kā nodokļa objektu vienotie preču nomenklatūras kodi pārsvarā (bet ne vienmēr) ietilpst grupā «2710 19… — citām vajadzībām». Ja nodokļa maksātājs uzskaita dabas resursu nodokļa objektu nepamatoti lielākā apjomā, tam rodas nevajadzīgas izmaksas.

No 2022. gada 1. februāra Latvijā sāk darboties depozīta sistēma, un līdz ar to arī detalizētāka kļūst dzērienu primārā iepakojuma kā dabas resursu nodokļa objekta uzskaite.

Jaunajai kārtībai būs jāpiemērojas visiem tiem nodokļa maksātājiem, kuri atbilstoši Iepakojuma likumam un Dabas resursu nodokļa likumam klasificējas kā depozīta iepakotāji, t.i., pakalpojuma sniedzēji, preces ražotāji vai izplatītāji, kas Latvijā laiž tirgū dzērienus depozīta iepakojumā un kuru radītā izlietotā dzērienu depozīta iepakojuma apjoms kalendāra gadā ir 150 kilogramu vai vairāk.