Jaunumi

Laikraksta "Diena" pielikums "Uzņēmēja diena": Produkta dzīves cikls tagad ir no šūpuļa līdz šūpulim

06. Jūnijs, 2017

Svarīga ir videi draudzīga domāšana, uzsver AS "Latvijas Zaļais punkts" valdes locekle Sigita Namatēva intervijā Mārtiņam Apinim.

Ne reizi vien Latvija deklarējusi vēlmi kļūt par zaļāko valsti starptautiskā mērogā. Ekoloģiskā atbildība nosaka ne tikai katra cilvēka tiešu attieksmi pret vidi, bet arī racionālu resursu izmantošanu, efektivizējot ražošanas procesu, kas produktu var padarīt ne tikai veselīgāku, bet arī lētāku, tādējādi paaugstinot ne vien uzņēmuma reputāciju, bet arī ienākumus. Ekoloģiskais faktors var izrādīties arī būtisks uzņēmumiem, kas eksportē, jo vides prasības un dažādu zaļo sertifikātu nepieciešamība pasaulē aizvien pieaug. Turklāt pie vienāda cenu līmeņa rietumu partneri labprātāk pērk produkciju, kura ir tapusi videi iespējami draudzīgākos procesos.

Cik daudz pēdējos gados mainījusies sabiedrības attieksme attiecībā uz resursu racionālu izmantošanu un cik liela nozīme šajos procesos ir pašiem uzņēmumu darbiniekiem?

Latvijā nestrādājam tik efektīvi kā citviet Eiropā. Mums joprojām ir samērā liels roku darba īpatsvars, un viss nav tik automatizēts. Kaut gan, protams, attīstība notiek arī pie mums - cilvēkus aizstāj mašīnas, daudzas lietas tiek veiktas ātrāk, lai lieki netērētu laiku un naudu, lai mēs būtu efektīvi un konkurētspējīgi Eiropā. Attiecībā uz resursiem pēdējā laikā Latvijā aktuāla ir pašu darbinieku domāšanas maiņa. Agrāk bija pieņemts, ka jādara tā, kā priekšnieks teica. Tagad mūsdienīgākos uzņēmumos domāšana pamazām mainās, un arī darbiniekam ir jāsajūtas kā saimniekam uzņēmumā, piemēram, ja darbinieks redz, ka stāv kāda nevienam nevajadzīga, aizmirsta lūžņu kaudze, kas visiem traucē, darbinieks nāk ar ierosinājumu: «Mēs šo lūžņu kaudzi varētu novākt, nodot to kā atkritumus, varbūt nopelnīt par to naudu!» Šādā situācijā ieguvēji ir visi, vide ir sakopta un arī darbinieks jūtas kā saimnieks. No uzņēmumiem var minēt, piemēram, Aldari, kas ir ieviesis speciālu auditu, kura ietvaros darbinieki iet un novērtē situāciju uzņēmuma teritorijā, un, ja kaut kur nepieciešami kādi sakopšanas pasākumi, viņi uzreiz ziņo par to saviem darba devējiem. Darbinieks, darot savu darbu, arī vislabāk redz, kas ir nepareizi, proti, ko varētu darīt labāk, efektīvāk, ātrāk. Arī savā uzņēmumā pagājušajā gadā pasludinājām efektivitātes gadu. Mēs jautājām darbiniekiem, ko, viņuprāt, darām nepareizi, ko varētu darīt labāk. Lai darbiniekiem būtu iespēja atbildēt arī anonīmi, ieviesām ideju kasti, kurai jau sākumā iedevām ambiciozu nosaukumu

Besī ārā, un darbinieki varēja brīvi izteikt, kas ir nepareizi un kādas idejas gribētu ieviest. Sākumā mēs saņēmām ļoti daudz ideju par to, ko varētu darīt citādi, sākot no ļoti sīkām lietām, piemēram, par to, kā darbinieki varētu apmainīties ar sev vairs nederīgiem sadzīves priekšmetiem, kas kādam citam var noderēt. Ir svarīgi, lai šīs idejas nepazūd. Lai darba devējs tās būtu izanalizējis un ieviesis. Darbiniekam, kura ideju atzina par labāko, tika piešķirta balva.

Tā ir Zaļajā punktā, bet kā ir citur?

Mēs redzam, ka daudzviet ir sastopama ideju kultūra, kur darbinieki nāk ar saviem ierosinājumiem. Piemēram, Cēsu alus. Šī uzņēmuma pārstāvji ir strādājuši pie tā, lai izveidotu nulles nelaimes gadījumu politiku uzņēmumā. Uzņēmums ieviesa speciālu lietotni, kurā darbinieks, izmantojot savu telefonu vai datoru, uzreiz var ziņot, ja viņš redz, ka uzņēmumā kāds process notiek nepareizi un no darba drošības viedokļa kaut kas nav labi. Šādas lietotnes jau izmanto daudzos uzņēmumos, jo no informācijas aprites viedokļa šāds process ir ātrāks. Ir jāparāda darbiniekiem, ka vadībai viņu idejas ir svarīgas, ka viņi ir gatavi uzklausīt darbiniekus. Arī darba devējiem ir jāpieņem kritika, jo tas vedina uzņēmumu arī uz izaugsmi.

Droši vien joprojām ir daudz tādu uzņēmumu, kuri ir ar tipisku postpadomju ievirzi, kas nosaka to, ka vadībai darbinieku viedoklis neko daudz nenozīmē. Vai, jūsuprāt, patlaban Latvijā tā vēl ir liela problēma?

Es domāju, ka šādi uzņēmumi noteikti ir. Turklāt ne viens vien. Esmu dzirdējusi no savām paziņām, kuri šādos postpadomju uzņēmumos strādā, cik ļoti grūti šādos apstākļos ir strādāt. Ja darbinieks ir radošs, ja viņš savu darbu dara ar sirdi un mīlestību, tad arī viņš grib parādīt, ka ir ieinteresēts uzņēmuma attīstībā un izaugsmē. Bet, ja tas uzņēmuma vadībā nevienam nav vajadzīgs, darbinieks apsīkst un mehāniski dara savu darbu no deviņiem līdz pieciem, iet mājās un aizmirst vai arī meklē citu darbu, kur attieksme ir atšķirīga un viņš savas idejas var realizēt. Ja vadītājs ir gudrs, tad to saprot, savukārt, ja vadītājs turpina darboties savā autoritārajā stilā, tad vispār ir jautājums, kāda ir šāda uzņēmuma nākotne mūsdienās.

Šķiet, ka Latvijā ir visai daudz uzņēmumu, kas īpaši nedomā par izaugsmi - kaut kāds apgrozījums un peļņa ir un it kā pietiek, līdz ar to īpaši necenšas. Kāda, jūsuprāt, šobrīd ir tendence, vai ir vairāk tādu uzņēmumu, kuri ļaujas šīm jūsu minētajām idejām, tajā skaitā orientējoties uz zaļāku domāšanu?

Es domāju, ka patlaban nav tādas vienas tendences. Ir uzņēmumi, kas strādā ar ārvalstu partneriem, kuri eksportē, strādā ar dažādiem informācijas tehnoloģiju risinājumiem, viņi nevar atļauties stāvēt uz vietas. Mūsdienās, ja tu neskriesi, tu stāvēsi uz vietas. Turklāt, ja tu gribi apdzīt pārējos, tev jākustas divas trīs reizes ātrāk. Visu laiku jāmeklē kaut kas jauns, un to instrumentu, kuri vadītājam jāizmanto, ir ļoti daudz. Līdz ar to vadītājs vairs nevar atļauties būt autoritatīvs, viņš viens pats nespēj visu kontrolēt un viņam jāveido komanda, jāskatās, kas notiek tirgū, kas ir aktuāls, jāsalīdzina šis uzņēmums ar citiem uzņēmumiem. Tieši Ilgtspējas indekss ir viens no tiem veidiem, kā uzņēmumi sevi var salīdzināt. Tas veido uzņēmumu kultūru, viņu reputāciju, ko novērtē darbinieki, un tas uzņēmumam ir svarīgi, jo iegūt labus darbiniekus arī nav viegli. Uzņēmuma reputāciju novērtē arī ārzemju partneri. Nepārtraukti ir jākustas, un, jo vairāk ir šādu salīdzinošu instrumentu, jo ātrāk visi var skriet. Protams, ir uzņēmumi, kuri strādā vietējam tirgum, darbojas kādā šaurā nišā un viņam varbūt uzņēmuma reputācija nav tik aktuāla. Viss ir atkarīgs no biznesa jomās, kurā uzņēmums darbojas.

Vai varam teikt, ka tieši konkurences cīņa liek domāt arī par efektīvāku resursu izmantošanu un zaļāku domāšanu?

Jā, man šķiet, kādus gadus piecus vai desmit senā pagātnē tas zaļums bija tikai mārketings, tāda izrādīšanās - redz, mēs esam zaļi. Tomēr ir uzņēmumi, kas ir sapratuši, ka vienkārši pateikt -mēs esam zaļi, vēl neko nedod. Ir svarīgi redzēt, kur tas zaļums parādās. Pērn pirmo reizi ar Zaļā punkta atbalstu labāko zīmolu topā bija kategorija Zaļākais zīmols. Uzvarēja kosmētikas ražošanas un tirdzniecības uzņēmums Madara, kam zaļums nav tikai mārketings, viņi arī ikdienā ļoti nopietni domā par to, lai produkcija būtu no ekoloģiskā viedokļa labdabīga. Šajā uzņēmumā veic speciālus pētījumus laboratorijā un nopietni izvērtē un izvēlas, kādas izejvielas un iepakojumu izmantot, kāds ir šī produkta efekts uz patērētāju, domājot par produkta dzīves ciklu no ražošanas sākumposma līdz pat izlietota produkta iepakojuma nonākšanai šķiroto atkritumu konteinerā.

Pēdējos gados vērojama tendence, ka iepakojums kļūst vieglāks, videi draudzīgāks. Kādreiz krēmu ielika bundžiņā, tad vēl korķītis, tad ir viena kastīte, plēvīte apkārt, vēl viena kasīte un tad vēl maisiņš, bet tagad pietiek ar vienu flakoniņu, kuru nevajag mizot kā sīpolu. Tāpat ražotāji secinājuši, ka, piemēram, cepumus nevajag likt nez kādās kārbās un atkal aptīt un notīt, bet var vienkārši ievietot papīra tūtiņā. Tas ir videi draudzīgi, iepakojums ātri sadalās, nav nepieciešams tērēt lielus resursus, lai to pārstrādātu. Arī PET pudeles kļūst vieglākas, izgatavošanai netiek patērēts tik daudz materiāla, kā tas bija kādreiz. Šobrīd atkal ļoti daudz papīru un kartonu izmanto iepakojumā, nevis plastmasu. Ir jāsaprot, ka plastmasa ražota no naftas produktiem, bet pie tik augsta patēriņa kā patlaban naftas resursi nav neizsmeļami. Savukārt papīru iespējams ražot no jauna, izmantojot otrreizējo pārstrādi, un arī koki vienmēr izaug no jauna.

Turklāt šis materiāls - papīrs - ir dabisks, un tas ir svarīgi arī tad, ja domājam, ko mēs ēdam.

Vai produkcijas sertifikācijā likumdošanas ietvaros vērojamas kādas izmaiņas, kas būtu tendētas uz to, lai notiktu šāda pāreja no plastmasas uz papīru?

Procesu, kas vērsts uz videi draudzīgāku iepakojumu, vairāk nosaka izmaksas. Uzņēmumam ir lētāk pirkt tādu iepakojumu, kas ir vieglāks. Papīrs ir lētāks nekā plastmasa, un arī patērētājiem produkts nekļūst dārgāks. Līdz ar to ražotājam rodas finansiāls ietaupījums. Likumos tas ļoti aktīvi nav iestrādāts. Protams, mums ir dabas resursu nodoklis, tomēr uz šo nodokli kā stimulējošu instrumentu nevar raudzīties. Likumi nav strikti tendēti uz to, lai samazinātu iepakojumu. Savukārt Francijā ir stingrāki likumi. Tur noteikts, ka ražotājam gada laikā par noteiktu procentu jāsamazina iepakojuma patēriņš. Līdz ar to ražotāji ir spiesti par to domāt. Latvijā vairāk noteicošs ir konkurētspējas un finansiālais aspekts. Uzņēmumam ir ļoti būtiski mazāk iztērēt par iepakojumu, proti, ja tiek pirkta ražošanas līnija, tad izvēlas tādu, kas patērē mazāk materiāla un ideāli ir tad, ja materiāls vērtējams kā videi draudzīgāks.

Droši vien šos procesus būtu iespējams stimulēt ar dabas resursa nodokļa izmaiņām, attiecībā uz iepakojumu nosakot, ka, piemēram, plastmasai nodokļa likme palielinās, savukārt papīram - samazinās? Vai Latvija ir tendēta uz šādām likumu izmaiņām?

Ir, bet tas īsti nestrādā. Tas ir tāpēc, ka pie mums visi uzņēmumi, kas noslēguši līgumu ar Zaļo punktu un citām līdzīgām ražotāju atbildības sistēmām, saņem atbrīvojumu no šā nodokļa. Līdz ar to tiešā veidā nodokļa likmes kāpums kādam iepakojuma materiāla veidam neietekmē šī uzņēmuma ražošanas procesus. Uzņēmumi mums maksā tik daudz, cik izmaksā iepakojuma savākšana un pārstrāde. Protams, ka idejas līmenī tas ir instruments, jo kāda videi kaitīgāka materiāla kā, piemēram, polistirola patēriņu iespējams regulēt.

Respektīvi, kāpināt nodokļa likmi tik tālu, līdz šis materiāls kļūst neizdevīgs?

Labs piemērs ir plastmasas maisiņi. Tiem ir piemērota nodokļa likme, līdz ar to plastmasas maisiņu, sevišķi lielo plastmasas maisiņu, dabūt bez maksas kļuvis gandrīz neiespējami. Ja man jāmaksā kaut vai daži centi, es tomēr padomāšu, vai man šis maisiņš vajadzīgs. Es labprāt eju uz veikalu ar auduma somu, kuru varu izmantot gadiem. Vēl ir palikuši tie mazie maisiņi, kur veikalā liekam augļus un kādus citus atsevišķus produktus. Tomēr domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz tos izmantos mazāk nekā patlaban.

Savukārt par papīra maisiņiem jāteic, ka tie ir diezgan padārgi. Vai ir iespējams kaut kādā veidā stimulēt, lai tie kļūtu lētāki?

Tas ir tikai laika jautājums, kad nebūs plastmasas maisiņu, tad šis process noteikti attīstīsies. Es gan uzskatu, ka uz veikalu labāk ir doties ar savu somu.

Runājot par mazajiem maisiņiem, kur likt augļus, vai ir iespējams panākt, ka tie sadalās ātrāk?

Ir tā dēvētie biomaisiņi. Tiem ražošanas procesā tiek pievienota kukurūzas vai kartupeļu ciete. Šie maisiņi sadalās kompostēšanas procesā. Tomēr problēma ir tā, ka no kopējās atkritumu plūsmas šos maisiņus ir grūti atlasīt. Un tiem nepieciešama kompostēšanas vieta. Es domāju, ka dažādas tehnoloģijas attīstīsies, bet šobrīd jāņem vērā arī fakts, ka tie satur smago metālu piemaisījumus un nav tā, ka es šo maisiņu iemetīšu savā komposta kaudzē un tas ātri un videi draudzīgi sadalīsies.

Ja mēs masveidā orientētos uz tādu produktu kā, piemēram, kartupeļu ciete, kukurūzas ciete ražošanu, tas nozīmētu jaunu lauksaimniecības zemju patēriņu pasaulē. Vai tas turklāt nenovedīs pie jaunām vides problēmām? Tāpat jāņem vērā, ka planētas iedzīvotāju skaits palielinās, līdz ar to aug arī pārtikas produktu patēriņš. Vai process, kurā jaunas lauksaimniecības zemju platības tiek orientētas par labu ekoloģijai, nenovedīs pie jaunām sociālajām problēmām?

Jautājums ir komplicēts, un tas ir ļoti globāls jautājums, cik un kas būtu jāaudzē, vai mums vajadzētu aizņemt lauksaimniecības zemi ar kukurūzu tikai tāpēc, lai ražotu maisiņus, ja jādomā par to, kā audzēt pārtiku lielajam planētas iedzīvotāju skaitam. Diezin vai pilnībā atteikties no plastmasas ir ļoti pareizi. Ir lietas, kurām nepieciešams tieši plastmasas iepakojums. Zinātne attīstās, un ar laiku arī naftu ar kaut ko aizvietos. Tie ir globāli procesi. Ja mēs pārorientētos tikai uz ekoloģisku iepakojumu, viss kļūtu ļoti ekskluzīvs un dārgs.

Cukurniedru audzēšana, lai aizvietotu naftas produktus degvielā, samazina pārtikai pieejamās lauksaimniecības zemju platības un kāpina pārtikas preču cenas. Kāds būtu vidusceļš, lai sabalansētu ekoloģiju un vajadzību pēc pārtikas?

Ir jāatrod kopsaucējs. Grūti pateikt, kur ir tā bultiņa pa vidu. Alegorijai, piemēram, gribam būvēt atkritumu šķirošanas rūpnīcu. Ir jārīko sabiedriskā apspriešana. Tehnoloģijas šobrīd ir modernizētas, var kontrolēt gan gaisa, gan ūdens piesārņojumu, bet iedzīvotāji saka nē. Atkritumu šķirošana ir laba, bet tikai ne pie mums. Tas pats ar cūku fermām. Cūkgaļa mums garšo un mēs gribam ēst vietējo cūkgaļu, bet tikai ne pie mums to cūku fermu ierīkojiet. Bet kur lai to ierīko? Ir jābūt kādam optimālam risinājumam, lai iedzīvotājiem nebūtu slikti, bet kaut kur jau tā ferma vai atkritumu rūpnīca jāuzceļ. Diezin vai mēs Latvijā atradīsim kādu tukšu vietu ar labu pievedceļu, kur nekas nevienam netraucēs. Kaut kur mums jāpiekāpjas. Ir industriālās zonas, kurās jārēķinās, ka vajadzēs atkritumus šķirot, tos pārstrādāt, galu galā, kaut kur atkritumi ir arī jānoglabā. Visas intereses laikam nav iespējams apmierināt. Mums jāsaprot, ka naftas produkti būs jāizmanto, ka planētas iedzīvotāju skaits aug un viņi visi būs jābaro. Turklāt gan jau tehnoloģisko procesu iespaidā nonāksim līdz tam, ka to pašu naftu varēs aizvietot, piemēram, ar ūdeņraža vai kodoldegvielu.

Vai līdz ar tehnoloģiju attīstību mēs galu galā varētu nonākt pie ekonomiskajiem apstākļiem, ka zaļāk domāt ir lētāk?

Tas ir diskutabls jautājums, vai zaļāk vienmēr būs lētāk, taču tas droši vien ir izdevīgi ilgtermiņā. Uz to ir jāraugās kā uz ilgtermiņa ieguldījumu. Tas atmaksāsies mūsu veselībā un arī naudā, jo kaut vai tā pati veselības aprūpe nav lēta. Tāpat ir visādi mazie darbiņi, ko mēs katrs ikdienā varam darīt gan birojā, gan mājās, ietaupīt elektroenerģiju un citus resursus, kas rezultējas mazākās izmaksās. Tāpat ekonomisko efektu var radīt atkritumu šķirošana. Piemēram, iemetot PET pudeli atbilstošā konteinerā, netiek tērēta nafta jaunas pudeles saražošanai, bet tā tiek pārstrādāta vietējā rūpnīcā, kas savukārt rada darba vietas vietējiem iedzīvotājiem, ceļ mūsu valsts kopproduktu un samaksā valstij nodokļus. Tāpēc Eiropā arī runā par aprites ekonomiku. Agrāk par produkta dzīves ciklu teica, ka tas ir no šūpuļa līdz kapam, jaunais sauklis ir - no šūpuļa līdz šūpulim. Atkritumi atgriežas apritē kā otrreizējās izejvielas, bieži vien veidojoties aplim, kurš nekad nenoslēdzas. 5

Videi draudzīgi

Atkritumu šķirošana Latvijā

  • Latvija: 45% mājsaimniecību veic atkritumu šķirošanu
  • Rīga: 35% mājsaimniecību veic atkritumu šķirošanu
  • Vidzeme: 55% mājsaimniecību veic atkritumu šķirošanu
  • Latgale: 46% mājsaimniecību veic atkritumu šķirošanu
  • Zemgale: 46% mājsaimniecību veic atkritumu šķirošanu
  • Kurzeme: 46% mājsaimniecību veic atkritumu šķirošanu

Avots: Latvijas Zaļais punkts, dati par 2016. gadu

 

Pieraksties jaunumiem epastā