Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija

Spied uz bildes, lai palielinātu

1,3 miljardi tonnu atkritumu ik gadu 

Atkritumi ir jebkura viela vai priekšmets, no kura to īpašnieks atbrīvojas, kad tas viņam vairs nav vajadzīgs. Viens Latvijas iedzīvotājs gadā rada 333 kg sadzīves atkritumu (Eurostat dati, 2011. gads). Apmēram 70 % no sadzīves atkritumu tilpuma ir pārstrādājami, ja vien nonāk šķirošanas konteineros vai šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumos.

Katru gadu Eiropas Savienībā tiek radīti 1,3 miljardi tonnu atkritumu, tajā skaitā 40 miljoni tonnu bīstamo atkritumu. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas aprēķini rāda, ka ekonomiskās aktivitātes pieauguma dēļ laika posmā no 1995. gada līdz 2020. gadam radīto atkritumu apjoms pieaugs par 45%.

Atkritumi neradīja problēmas, kamēr uz Zemes bija skaitliski maz iedzīvotāju, nebija izejvielu (naftas, gāzes, akmeņogļu) deficīta, preču ražošanai un iepakošanai izmantotie materiāli bija bioloģisko sadalošies vai inerti dabas produkti (koks, māls, vilna, lini, āda), kas, nonākot apkārtējā vidē, ar laiku sadalījās bez pēdām. Šodien situācija ir radikāli mainījusies, jo kopš 1900. gada Zemes iedzīvotāju skaits ir trīskāršojies, pastāv bažas par neatjaunojamo dabas resursu krājumu izsīkšanu un iedzīvotāju dzīvē ir ienākuši sintētiskie materiāli (plastmasas, sintētiskās šķiedras, dažādas ķimikālijas), kuri dabā nav sastopami un vairumā gadījumu ir bioloģiski nesadalāmi. Šādus materiālus apkārtējā vide nespēj asimilēt, tāpēc tā tiek piesārņota.

PRIORITĀTES: TAUPĪGS PATĒRIŅŠ UN RADĪTO ATKRITUMU PĀRSTRĀDE

Ko iesākt, lai atkritumi radītu pēc iespējas mazāku kaitējumu videi un sabiedrībai? Eiropas Savienības normatīvajos aktos, kas saistoši arī Latvijai, izvirzīta atkritumu apsaimniekošanas vēlamā tendence – veicināt atkritumu rašanās novēršanu un veicināt to atkārtotu izmantošanu un pārstrādi. Tā rezultātā Eiropas Savienībai jākļūst par „atkritumu pārstrādes” sabiedrību, kurā atkritumi tiek uzskatīti par resursu, bet atkritumu pārstrādes industrija, pateicoties augstiem vides standartiem un sabiedrības vides apzinīgumam, ieņem nozīmīgu lomu valstu ekonomikā.

Lai veicinātu šī mērķa sasniegšanu, ES un Latvijas likumdošanā uzņēmumiem, kas ražo vai tirgo elektropreces, videi kaitīgās preces un preces iepakojumā, uzdots rūpēties par šo preču un iepakojuma savākšanu un pārstrādi. Tāpat ES izklāstījusi skaidru atkritumu apsaimniekošanas veidu hierarhiju, kurā noteikts, kuriem atkritumu apsaimniekošanas paņēmieniem dodama prioritāte no ilgtspējīgas attīstības viedokļa.

Atkritumu rašanās novēršana vai samazināšana

Atkritumu rašanās novēršana vai samazināšana atrodas piramīdas virsotnē, tā neprasa ne savākšanu, ne materiālu pārstrādi. Mēs kā patērētāji atkritumu rašanos varam novērst, neiegādājoties nevajadzīgas preces, bet atkritumu daudzumu samazināt , lietojot auduma maisiņu iepērkoties, izlejamo krējumu iegādājoties nevis vienreiz lietojamā trauciņā, bet savā burciņā, savukārt divus litrus piena pērkot nevis četros 0,5 litra iepakojumos, bet divu litru pakā.

Savukārt preces un iepakojuma ražotāja uzdevums ir izveidot tādu iepakojumu, kurā vispār izmantots iespējami maz materiāla (materiālietilpības samazināšana) vai iespējami maz tāda materiāla, kam jānonāk atkritumu poligonā neeksistējoša vai sarežģīta pārstrādes procesa dēļ. Lielisks piemērs materiālietilpības samazināšanai ir limonādes skārdene, kas pēdējo 30 gadu laikā kļuvusi par trešdaļu vieglāka. No Latvijas piemēriem interesants ir daudzu ražotāju lietotais jogurta iepakojums - plānas plastmasas glāzīte, ko stabilizē ar kartona iepakojumu. Jogurta, krējuma un citus līdzīgos plastmasas trauciņus Latvijā šobrīd noglabā poligonā, bet šajā situācijā abi iepakojuma materiāli ir viegli atdalāmi, tāpēc vismaz daļu šāda iepakojuma var pārstrādāt.

Atkritumu atkārtota izmantošana

Atkritumu atkārtota izmantošana ir nākamais vēlamais atkritumu apsaimniekošanas veids. Tā ietvaros atkritumi tiek savākti un apstrādāti, piemēram – mazgāti un izmantoti vēlreiz. Pats uzskatāmākais piemērs ir jau ierastā alus pudeļu un iepirkumu maisiņa atkārtota lietošana. Un, lai gan sadzīvē stikla burciņu mazgāšanu un atkārtotu lietošanu praktizē ļoti plaši, industriāla iepakojuma atpakaļ savākšana un atkārtota pildīšana bieži ir ekonomiski un ekoloģiski nepamatots process, kas saistīts ar savākšanas, transportēšanas un higiēnas prasībām, tāpēc optimālāks risinājums izrādās pārstrāde.

Atkritumu pārstrāde ar materiālu ieguvi

Atkritumu pārstrāde ar materiālu ieguvi - tās laikā tiek iegūts tas pats vai kāds cits materiāls. Piemēram, pārstrādājot (samaļot, šķīdinot un gludinot) papīru, tiek iegūts jauns papīrs, taču papīru var arī kompostēt – tādā gadījumā tiek atgūts cits materiāls – komposts. Lai nodrošinātu pārstrādi, nepieciešams organizēt atkritumu šķirošanu, - pārstrādājamu materiālu atdalīšanu no tiem atkritumiem, kas vairs nav izmantojami, tāpēc nogādājami atkritumu poligonā. Pārstrādājamie materiāli liekami atsevišķos konteineros vai nogādājami šķiroto atkritumu pieņemšanas punktos.
Latvijā ir ļoti labas PET pudeļu pārstrādes iespējas rūpnīcā „PET Baltija” Jelgavā, plastmasas plēves kausē un granulē „Nordic Plast” Olainē, papīru, kartonu un piena un sulu kartona iepakojumu pārstrādā „Līgatnes papīrfabrikā”. Latvijā savāktā stikla pārstrāde notiek ārzemēs – galvenokārt Lietuvā un Ukrainā.

Atkritumu pārstrāde ar enerģijas ieguvi jeb atkritumu dedzināšana

Zemāka prioritāte tiek dota atkritumu pārstrādei ar enerģijas ieguvi jeb atkritumu dedzināšanai, tās rezultātā iegūstot enerģiju, – siltumu, elektrību. Piemēram, rūpnīca Cemex ar drošiem filtriem aprīkotās krāsnīs dedzina autoriepas, tā iegūstot enerģiju betona ražošanas procesa nodrošināšanai, bet Latgales pašvaldībā Maltā atkritumu dedzināšanas rezultātā iegūto enerģiju izmanto daudzdzīvokļu namu apsildīšanai.

Atkritumu apglabāšana

Atkritumu apglabāšanu izmanto tikai tad, kad visas citas iespējas ir izsmeltas. Atkritumu poligonos jānonāk tikai tādiem atkritumiem, kuru saimnieciskā izmantošana vairs nav iespējama. Pirms apglabāšanas nepieciešams veikt atkritumu iepriekšēju apstrādi. Tā ietver fizikālus, termālus, ķīmiskus vai bioloģiskus procesus, kas maina atkritumu īpašības, samazinot to apjomus vai kaitīgumu.