Autoserviss ir viena no vietām, kur ikdienā rodas dažādi bīstamie atkritumi, tostarp smēreļļas. Diemžēl tās ne vienmēr tiek atbilstoši apsaimniekotas. Ar lielu varbūtību var apgalvot, ka ir gadījumi, kad izlietotās motoreļļas un citas līdzīgas vielas turpat servisos tiek sadedzinātas vietējā apkures sistēmā, tādējādi indējot gaisu un vidi. Protams, ne jau visos autoservisos un ne tikai autoservisos, taču tie veido lielu motoreļļu (ne)apsaimniekošanas tirgus daļu. Normatīvie akti paredz – no visām pārdotajām smēreļļām atpakaļ jāsavāc 45%. Taču būtu jāparedz arī atbildība uzņēmumiem, kas šīs eļļas izmanto, paredzot pierādīt šo atkritumu apsaimniekošanas prasību izpildi.
Gan ikdienas sadzīvē mājsaimniecībās, gan ražošanā, dažādās industriālās jomās un autotransporta nozarē neiztikt bez smēreļļām. Tās tiek izmantotas visvisādām vajadzībām: motoru eļļošanai, gludas zobratu saskares pārvadu darbības nodrošināšanai, transformatoru, hidraulisku mehānismu un industriālu robotu darbināšanai – bez smēreļļām neiztiek neviens motors vai mehānisms, kura detaļas rīvējas viena gar otru. Saskaņā ar oficiālo statistiku Latvijā katru gadu tirgū tiek laistas ap 15 000 tonnu dažādu smēreļļu, tai skaitā motoreļļas.
Valsts ar normatīvajiem aktiem ir noteikusi smēreļļu obligātu atpakaļ savākšanu un pārstrādi vismaz 45% apmērā. Simtprocentīgi tas nav iespējams, jo eļļa daļēji sadeg motoros, daļēji izplatās apkārtējā vidē. Tomēr, protams, nesadeg jau visi atlikušie 55%. Kas tad ar tiem notiek? Valsts vides dienesta (VVD) ikgadējais ziņojums rāda, ka 45–46% patiešām izdodas savākt, bet tas ir ļoti grūti sasniedzams mērķis. Pārējie 54–55% eļļas diemžēl nonāk nevis pārstrādē, kur tā tiktu sadedzināta īpaši augstā temperatūrā speciāli aprīkotās iekārtās, bet degšanas blakusprodukti rūpīgi attīrīti, pāri paliekot tikai ūdens tvaikiem (balti dūmi, kas nereti paceļas no industriālajiem skursteņiem un raisa nepamatotas iedzīvotāju bažas), bet gan videi un cilvēkam nedraudzīgi izmantota apkures krāsnīs legāla kurināmā vietā, uzkrāta vai vienkārši izlieta vidē.
Iztēlosimies dzintardzeltenu eļļu, ko ielejam motorā; savu laiku nokalpojusi, tā kļūst bieza, melna un “ķepīga”. Un tagad iztēlosimies, ka šo atstrādāto eļļu mēs dedzinām apkures krāsnī, kur temperatūra ir pārāk zema, un eļļa sadeg nepilnīgi. Kurš gan nav raucis degunu, skatoties, kā pa priekšu braucošais vecais auto ar dīzeļdegvielas motoru izverd no izpūtēja melnus dūmus! Tādi paši melni dūmi no pašu kurtuves skursteņa gan šādus kurinātājus neuztrauc. Tas ir tāpat, kā mest ugunskurā plastmasas atkritumus, stāvēt blakus un priecāties, kādi skaisti, melni dūmi no tā ceļas. Ja no skursteņa paceļas melni dūmi, varam būt diezgan droši, ka tur tiek nokurināti videi kaitīgi atkritumi, kuru starpā var būt arī atstrādāta eļļa. Tās izmešos ir broms, hlors, policikliskie ogļūdeņraži; tas viss izkūp gaisā un pēc tam atgriežas uz zemes, nosēžoties uz virsmām, dārzos, pār augļu kokiem. Tā vai citādi mēs šos blakusproduktus apēdam, izdzeram vai ieelpojam, jo privātās lietošanas apkures krāsnīm nav tādu filtru kā industriālajām, kas paredzētas bīstamo atkritumu sadedzināšanai.
Diemžēl jāteic, ka vieni no lielākajiem grēkotājiem veco eļļu neatbilstošā apsaimniekošanā ir autoservisi. Protams, ne tikai autoservisi un ne visi autoservisi, taču gana daudzi, lai radītu būtiskas problēmas.
Šā gada septembrī veiktās iedzīvotāju aptaujas* rezultāti rāda, ka ap 20% iedzīvotāju automašīnas motoreļļu maina pašu spēkiem. Izlietotā eļļa tiek izmantota apkurei, saimniecības darbiem, piemēram, motorzāģa darbināšanai (no motorzāģiem to savākt nav iespējams), vienkārši izlieta vai arī krājas kādā stūrī. Pārējiem 80%, kas eļļas maiņu uztic autoservisiem, visbiežāk nerūp vai arī viņi nezina, kas ar to notiek tālāk. Tas ir gluži loģiski: nesāksim taču servisā prašņāt – ko jūs darīsiet ar veco eļļu? Un, pat ja sāktu, neprasīsim taču eļļas apsaimniekošanu apliecinošus dokumentus. Taču tieši tas – pastiprināta dokumentu kontrole – būtu vienīgais risinājums, kā situāciju uzlabot.
Protams, tas jādara ne jau automašīnu īpašniekiem, bet gan atbildīgajām iestādēm. Jā, VVD kontrolē, vai autoservisam ir līgums ar oficiālu bīstamo atkritumu savākšanas uzņēmumu, bet netiek kontrolēts tas, cik daudz motoreļļas uzņēmums iepērk un cik no tās reāli nodod pārstrādei. Kāpēc? Jo tas nav noteikts normatīvajā regulējumā. Tikai normāli būtu noteikt Ministru Kabineta noteikumos, ka uzņēmumi, kas ir iepirkuši eļļu un veic to nomaiņu pēc klienta pasūtījuma vai lai nodrošinātu savu saimniecisko darbību, ar reāliem pieņemšanas-nodošanas aktiem apliecināt, ka vismaz 50% no iepirktās motoreļļas tiek nodoti pārstrādei. Skaidrs arī tas, ka situācijā, kad energoresursu cenas ir tādas, kādas tās ir, daudzi meklē visas iespējamās alternatīvas, kā šīs izmaksas mazināt. Sludinājumu portālā ss.lv bez problēmām var iegādāties izlietotu eļļu, par kuru norādīts – izmantojama apkurei. Specializēti uzņēmumi, kas tirgo krāsns degļus, tā arī raksta – derīgs atstrādātās eļļas izmantošanai apkurē. Tā nedrīkstētu notikt, bet apstākļos, kad legāla kurināmā degviela ir jāpērk par 800–900 eiro tonnā, bet atstrādātā eļļa izmaksā 3–4 reizes lētāk, šādi piedāvājumi ir tīrais pamudinājums izkurināt veco eļļu gaisā ar visiem melnajiem, indīgajiem dūmiem un vēl iegādāties papildus no čakliem pārdevējiem.
Jāatzīmē, ka motoreļļas savākšanas mērķis ir Latvijas noteikts – Eiropas Savienībai šādu prasību nav. Tāpēc īpašu Eiropas mudinājumu nav vērts gaidīt un lietas jāvirza uz priekšu pašu spēkiem. Ja pa labam nevar, ir jāveicina sodu sistēma. Citus līdzekļus situācijas uzlabošanai patlaban nevar saredzēt.
*Auto īpašnieku aptauja pēc “Latvijas Zaļā punkta” pasūtījuma tika veikta ar interneta aptauju paneļa “Snapshots” starpniecību, laika posmā no 19.septembra līdz 22.septembrim aptaujājot 1008 privāto automašīnu īpašniekus vecumā no 18 līdz 74 gadiem.
